kaut kur augstāk par 11 stāvu

ar neapbruņotu aci mēs neredzētu

puikas ar trepēm un binokļiem

sniedzas līdz viņam

.

viņam ir brilles un liels saulessargs

tikai fotosesijās viņš izskatās bargs

ikdienā viņš mākoņus kā plastelīnu

lipina lopiņus un sniegu

.

gari mati, oranžas čībiņas

patiesībā līdzīgs bij Džons Lenons

sēž uz mākonīša un braukā

no vienas kosmostelpas otrā

.

bet mēs uz zemes, tik jaucam

bojājam, sitam, mēslus šņaucam

nogalinam, zogam un nelegāli pārdodam

kā mēs vēl eksistējam?

.

viss deg un grimst! mēs saucam!kā lai mēs, paši sevi apstādināt varam?

kas mūs radījis, ko viņš ar to bij domājis?

kā viņš nožēlu un dusmas pārdzīvot spējis?

.

to visu izdarījis viņš, dieviņš

labu gribējis, tāpat kā lopiņus

viņš cilvēku izlipinājis

šmucīgi beigās sanācis

.

tagad dzīvo tur augšā uz mākonīša

izvairīdamies no preses un atpazīšanas

nesaprasdams mūs, te lejā

ieskatās reizēm sejās

.

un jūt, viņš nolāpīts vēl jūt par spīti visam

viņš dod cerību, kad mēs raudam

viņš sniedz laimi, kad mēs labu daram

viņš dāvā mīlestību ik katram…

.

ir vērts turpināt?