tie večuki ar trompetēm parkā

spēlē kā uz miršanu

man kā radikālim momentā

parauj uz diršanu

dvēseles vai pakaļas

tas gluži vienalga

jo šitādu vakaru

gribu sākt no jauna

.

un tā es tur slāju negantiem zābakiem

uzkāpjot ēnām un vējam un izsmēķiem

iekāpjot sevī un izkāpjot ārā

skaidri saprotu ka gan te gan tur

ir kā lētā balagānā

jo dvēlsele iekšas un pakaļa āru

paspēja piedirst un aizlaisties tālu

.

tagad man pašam nāksties še tīrīt

berzēt un pulēt un iekšas sev vēdināt

un kā gan citādi ja ne sev iegalvot

ka tu jau iepriekš centies mani brīdināt

lai negantos zābakos neeju par tālu

jo varu nepaspēt vairs uz atpakaļu