bezmiega naktīs

man uznāk smiekli

ka vispār rakstu

dzejoli

.

naktīs bez miega

manī iekšā sakliedz traki

zvēri un dažādi vēji

un okeāni plešās vēl dziļāki

.

šajās bezmiega naktīs

manī iekšā iegraužās

kaut kādi nesaprotami

nesaprotamie

.

un vienā no visām

nakts vidusdaļām man liekās

ka eju uz priekšu

bet man tikai liekās ka likās

.

kā vienmēr ne

ne?

.

bet lai nu vai kā

man tur toreiz neaizlikās

nekur tālu tomēr

ne laiks ne es

ne tu ne mēs

neaizgājām

.

un tā kā ziemassvētkos

man iekšā iegraužas un iekliedzas

bet nekas vairāk tās nav

kā tavas drupačas

.

kuras bezmiega naktīs

parādās

izrādās

kā izrādās

.

tad es vien turpinu

savu gājienu

pār vidusdaļām un skaļām

tavas balss reflekcijām manī

.

un smejos ka bezmiega naktīs

man nāk smiekli

ka vispār rakstu dzejoli

par sevi

.

par sevi?