ja nu kādreiz rūtainā flaneļa kreklā

sēdēšu savā mazdārziņa solā

un kūpināšu pīpi

tad… sauksim to par dzīvi

.

ja nu kādreiz pie manis pieskries

kāds melnu muti nošmulējies bērns

un teiks – vectēv, pastāsti!

tad… sauksim to par dzīvi

.

ja nu kādreiz es varēšu tā apsēsties

un neskriet, jo nebūtu kur vairs

apsēsties un nobirdināt asarlāsīti

tad… sauksim to par dzīvi

.

ja nu kādreiz tajā pašā solā

man blakus sēdēs apaļīgi omulīgi

sirmi krunkaini.. tāda kā es, tāda pati

tad… sauksim to par dzīvi

.

ja nu kādreiz es lasīšu šo pantiņu

savā mazdārziņa solā kūpinot pīpi

blakus mazbērns un tantīte

es teikšu – dzīve