skatoties vēsturiskas filmas

tā vien liekas

ka visvairāk pārdzīvojušas

ir ielas

.

nav nozīmes cik lielas

platas vai krāsainas

katrai ir savs stāsts

kurš turpinās

.

cik sirdis ir lūzušas

un sāktas no jauna

iela ir kā zārks

un dzimšanas diena

.

ielas krāj dvēseles

un melnbaltas atmiņas

ja vien mēs zinātu

ko ielas ir jutušas

.

namus nojauc

un pulksteņus pagriež

ministrus nomaina

bet ielas paliek

.

ik vienam ir sava iela

ko saukt par mājām

un savas mājas

uz savas ielas

.

savu ielu katrs

pats zīmē

no piedzimšanas

līdz zārka dienai

.

un vēsturiskās filmas

liek padomāt

un saprast to

ko ielas pārdzīvo