tik pat kā gaiss, bet nedaudz biezāka

tik pat kā ūdens, bet nedaudz sausāka

samaisot melnu ar baltu, es iegūstu

pieliekot ziepes un konfektes – viņu

.

tur starp sētas mietiem un pienenēm

caur pabijušiem priekiem un bēdām

atnes man viņu, ja redzi

ak… zinu, ka neredzi

.

ejot, tu uzkāpsi viņai

izbirs no viņas pa vienai atmiņai

bet grauzīs tevi, bet protams

grauzīs tur, kur krūtīs pukst rotājums, skaistums, dzīvīgums…

.

kā lai liek viņai klusēt?

ne jau sirdij, bet tai, kas liek rūsēt

ignorēt vai aprakt, neredzēt…

izlikties un nedomāt?

.

varbūt nemaz nevajag censties

no viņas mānīgi izvairīties

varbūt tieši pasmaidīt viņai, un citām lietām

kuras neredzam, nesaožam, nesataustam, bet sajūtam…