lietas mainās, arī cilvēki

arī sirdis, arī ziemassvētki

un tad starp pārsimtiem dienišķu zvanu

trāpīs viens tavējais naktī

ar saraudātām acīm un sirdi

tu klaiņosi pustumšās ielās

nespējot aizmirst mani

.

es jau steidzos, es jau braucu

es nevaru tāpat kā tu

kas ko tādu teiktu

kas padomātu

.

mums vēl tik daudz

lai stāstu šo turpinātu

un es tevī atkal un atkal

iekritīšu pakritīšu

.

tu pacel tās raudošās acis

un ieskaties paskaties

es viena no zvaigznēm nāc blakus

un iededzies aizdedzies

.

un palikt vēl ilgāk un ilgāk

es žņaugšu tev sirdi ar plaukstām

un nelaidīšu vaļā to vairāk

vēl ilgāk vēl ciešāk vēl baigāk

.

tu tāda esi, zini, es būšu kā tu

es tāpat bez tevis vislaik kur pazūdu

.

un šis būs tas laiks kas grozāms kā lelle

un paliks tik mūsmājas, sēta un elle

un mūsējā pasaule