vientuļi cilvēki tramvajos braukā

jo vienvietu benķīši aizsitās ātrāk

tie apsēžas klusi un neskatās apkārt

un necer vairs laimi ieraudzīt blakām

.

es gribētu jautāt – ko jūs sev tā?

sēžat ar sevi tik vienatā?

vai iespējams dzīvot vien pašam priekš sevis

vai iespējams nesastapt sirdspilnu laimi?

.

bet kontroliers jau šo vagonu pametis

laikam cirvi var pakārt no vientulības

bet es tik sēžu un skatos sēžu un skatos

un aizdomājos

.

pieturā uz ormaņu ielas

trīs sasisti dzērāji sarunājas

pat tie šai vagonā iekāpt netaisās

iespējams tāpēc, ka bijuši te

.

bet vientuļo cilvēku astotais tramvajs

ripo tālāk un nepārsteidz vairs

kad āgenskalns klāt – es paceļu acis

un pačukstu sev – pietiek reiz

.

un tad man priekšā apsēžas tantes

viņas ar muguru pretī man visas

labi vien ir ka neredzu acis

tajās viss jau sen ir lasīts

.

nu kusties reiz ātrāk es jūtu ka smoku

tik daudz ko šai vagonā neatrodu

un cilvēki visi šeit smaržo pēc skumjām

tik man vienam galva ir pilna ar dumjām

.

pa vienam te sasēd

vīri un sievas

vagonā daudzas

brīvas vēl vietas

.

bet skat – kur tad pats es sēžu

vienvietu krēslā ar seju pret ausīm

man liekas – es nepaspēšu

paspēt aizbraukt līdz tavai sirdij

.

šie cilvēki dotu daudz un pat ļoti

lai kādu no sirdsspēka iemīļotu

bet vai tad tu vispār tā proti

jautājums sev – ar dūri pa pieri

.

tik milzumdaudz dēku un sāpju un rētu

šī nav tā vieta lai sevi sameklētu

un tev kā liekas vientuļniek?

cik tavam tramvajam sirdsspēku?